Četrdesmit gadu slieksni sasniegušais Annešs nolemj atteikties no pilsētnieka dzīves. Viņš pārceļas uz nelielu, no vecākiem mantotu saimniecību un pavada savas dienas mežā, bezmērķīgi cērtot kokus. Viņa vienīgā vēlme ir atrasties dabā un aizmirsties fiziskā darbā. Tomēr šie centieni patverties no visa drīz izgāžas, jo sāk iejaukties uzmācīgi radinieki, kas kāro pamācīt, ko un kā jādara. Brīvības un privātās telpas sapnis ir izsapņots. Tā vietā – viena klaustrofobiska esība mainīta pret citu.     Interpretācijām atvērts stāsts, kurā notiek spēle ar simboliem un kultūrkodiem. Režisores skaidrojums: “Vajadzība piešķirt dzīvei jēgu var ienest nelīdzsvarotību attiecībās, jo vēlamies nostiprināt savas pārliecības un stigmatizējam tos, kuri domā citādi. Atsakāmies saprast.”