Mūsdienu Parīzes intelektuāļu lokā ierasto sarunu un manieru izsmalcinātības aizsegā dzīvi piezemē mūžsenā eksistenciālā trauksme, banālas krāpšanas, vilšanās un straujā laikmeta izvirzītās prasības. Savukārt daiļdarbi izrādās vien autora gaitu pieraksti, kuru publiskošanu ne prātā nav nācis saskaņot ar iesaistītajiem. Šādu literatūru vairs nevēlas pieņemt veiksmīgs grāmatu izdevējs, kurš norūpējies par e-vidi un sociālajiem medijiem, bet novārtā nav atstājamas arī attiecības – ar paša sievu un ne tikai.
Pašironijas, kontrastējošu redzējumu un trāpīgu atsauču caurvītais scenārijs ir rakstīts prieka pēc – tas varēja iegult atvilktnē vai izvērsties lugā, bet tapusi brīnišķīga filma, turklāt uzņemta uz 16 mm un 35 mm kinolentes. Kārtējā saldsērīgā franču komēdija, kā to pieticīgi raksturojis pats izcilais režisors, tika nominēta Venēcijas Zelta Lauvai un augstu novērtēta vairākos citos nozīmīgos kinofestivālos.