“Vai jūs arī spīdzināja,” Ļiļai pēc ķīlnieku apmaiņas pompozā sagaidīšanā vaicā reportiere. Savu rētoto, pelēko un nobadināto ķermeni gaisa izlūkošanas eksperte atklāj nelabprāt. Vairākus mēnešus Ļiļa pavadījusi krievu okupantu gūstā Donbasā. Pēc atbrīvošanas vīrs, ģimene un valsts viņu uzskata par pretošanās kustības varoni, dēvējot par Tauriņu. Sevi par tādu viņa neuzskata. Klusējot par piedzīvoto – spīdzināšanu, pazemojumiem un izvarošanu –, viņa gaida bērnu no sava varmākas.

Kvintesenciāls Ukrainas jaunā kino darbs – mākslinieciski caururbjoša metafora par Ukrainas tautas pašnoteikšanos un vardarbības pēctecību. Maksima Nakonečņija debiju vienlaikus raksturo gan kontekstuāls skaudrums, gan delikātums pret galveno varoni: viņas ķermeni, pagātni un iespējamo nākotni. “Tauriņa redzes” estētikā Ritas Burkovskas stoiskās Ļiļas atmiņas tiek atturīgi vizualizētas – optiski šausmas izgaro dronu filmējumos, pikseļu pūžņojumos un kadru uzplaiksnījumos. Piedzīvojot pasaules pirmizrādi Kannu “Īpašais skatiens” konkursā, Nakonečnijs stāstījis: “Ideja veidot filmu radās 2018. gadā, kad tika montēta filma par frontē karojošām ukraiņu sievietēm. Viena no varonēm teikusi, ka vienojusies ar līdzcīnītājiem: tie viņu drīzāk nogalinās, nekā ļaus nonākt pretinieku gūstā.”