19. gadsimts, tomēr nepamet sajūta, ka nākamais gadu simtenis tricinās pie laikmeta durvīm. Klāt jau industriālās revolūcijas, aviācijas, ātruma, psihoanalīzes un kino dzimšanas laiks. Lietuvas dienvidu ciemats mežainē gatavojas vecās pasaules galam – šķiet, viņi dzīvo romantisma vecmeistaru un prerafaelītu gleznās, kas atgriež pie teiksmu un mitoloģijas sižetiem. Sieviešu sarunas par pēcnāves dzīvi, muižnieks aizrāvies ar stereofoto jauninājumu, kāds nočukst par raganām, bet mūziķi ceļā sastop pārdabiskus akmeņus. Tas ir laiks, kas iezīmē pirmsmodernisma dzīvi, un to nošķir vienīgi ekrāns.
Ar trīsdimensiju jeb stereoskopisko attēlveidi rotaļājušies ne mazums kino autoru – pēc sava agrīnā veidola 19. gadsimta vidū tas ticis piemirsts, tad atkal atdzīvināts un arī pazaudējies popkorna tulkojumā. Lietuviešu starptautiski zināmākā video un vizuālā mākslinieka Narkeviča vēsturiskā kostīmdrāma par “dvēseles vizualizāciju” ir pirmā Lietuvas trīsdimensiju spēfilma. Narkevičs darba blīvo, vēsturisko audeklu, kurā mājo gleznieciska gaisma un Mišas Skalska mūzika, darinājis no lietuviešu tautasdziesmām, māņticības, sakāmvārdiem, lūgsnām un rotaļām – viņa audiovizuālais eksperiments par pasaules beigām apbur ar drosmīgu, pārliecinošu realitātes un fantāzijas, sapņu un vīzijas vijumu, kura centrā ir attēls un cilvēks.
Filma tiks izrādīta ar trīsdimensiju (3D) brillēm.
Kuratora ceļavārdi: Izrādās, ka tieši trešā dimensija kino ir beidzot spējusi paveikt neticamo – notvert kadrā dvēseli kā mazu, aši aizspurdzošu putniņu, kā vēja pūsmu. Saules pielietā ainavā baltu folkloras mistiskā stīga iegūst pavisam jaunu redzējumu.