Vēstīts, ka senāk, lai uzceltu ilgi pastāvošu templi vai baznīcu, bija nepieciešams upuris – vēsturē ir nostāsti un teiksmas, kas tās bijušas jaunavas. Mūsdienu tempļa, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, kā ideālā jaunās pasaules nama tapšanā un būvlaukumā filmas autori saredz mitoloģisku un rituālu kārtību – veselu kosmoloģiju, kas ir kas lielāka par tās sienām un jumtu.

Vairāk kā pirms desmit gadiem tapusī režisora Sīmaņa dokumentālā filma bija prelūdija ilgi gaidītajai Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkai, kuru projektēja arhitekts Gunārs Birkerts (1925–2017). Par Gaismas pili dēvētā ēka ir plašs lauks meditācijai par laiku – Sīmanis sev ierastajā manierē to apstādina, dekonstruē un satver cieši jo cieši. Filmas uzstādījums nepiedāvā noteiktu naratīvu tās skatītājam – tā nemēģina apvārdot, izaicināt pārliecības vai vēstīt; gluži pretēji – tā aicina lūkoties uz laiku, kura vairs nav.