Lia ir pensionējusies skolotāja, kura izjūt dzīves gurdinājumu. Viņa ir solījusi parūpēties par sen nesatikto māsas meitu Teklu, kura ir devusies prom no dzimtās Gruzijas uz Turciju. Kad kaimiņš, jauniņais Ači, dod mājienu par viņas atrašanos, raksturā nelokāmā Lia zina, kā rīkoties. Abi dodas uz Stambulu – divus atšķirīgākus ceļotājus nevarētu iztēloties. Nonākot kaķu noklātajā ielu labirintu pilsētā, atrast kādu cilvēku šajā burzmā ir teju neiespējami. Tomēr Lia savu radinieci jūt tuvumā esošu…

Par robežu šķērsošanas jēgslāņiem cilvēka dzīvē. Gruzijā plašu rezonansi un protestus izraisījušās kvīru filmas “Un tad mēs dejojām” (2019) režisors Akīns turpina veldzēt ar elēģisku, glāsmainu un “gudrās sirds” veidotu kino. Stambulas faktūrām biezajā topogrāfijā rotaļājoties ar divu ideoloģiju iespēju pietuvoties viena otrai, režisors aktivizē kino vislielāko potenciālu: empātiju. Berlinālē izrādītā un novērtētā zviedru autora filma, kas vienlaikus ir paša režisora identitātes pētījums, ir ceļa kino tīrradne – kas nosaka robežas valstīm un kultūrām, dzimumam un dzimtēm, pagātnei un nākotnei? Vai mēs esam gatavi šīs robežas pārskatīt?