Veltījums visiem dzērieniem, kas nekad netika iztukšoti, un visiem tostiem, kas nepārdzima par hītiem. Lorencs Hārts ir epitetu salūta lielmeistars – allaž dzirsteļojošs kompanjons un dziesmu autors –, kurš nervozi gaida bāriņā ilggadējā radošā partnera Ričarda Rodžersa lugas “Oklahoma!” pirmizrādē. Nav nekā stulbāka par izsaukuma zīmi nosaukumā, viņš lādējas. 1943. gada 31. marta vakarā “Sardi” bārā viņš remdē savas privātās dzīves brūces, uzrūc karam, sola vairs nekad nedzert – protams, līdz nākamajai reizei – un satiek plejādi Brodvejas un Holivudas radošo prātu, kuri definēs pēckara dzīvi. Ja nu laiks ir pagājis viņam garām, un viņš vienkārši to ir nosēdējis, pie letes smīdinot viesus?

Šādu kino vairs neveido, noteiks katrs, kurš redzējis amerikāņu neatkarīgā kino klasiķa Linkleitera Berlināles konkursā izrādīto filmu. Tā vibrē, smīdina, uz katru ekrāna kvadrātcentrimetru liek apstāties elpai – dāmas un kungi, Ītans Hauks, Mārgareta Kvelija, Endrjū Skots un daudzi citi – un aizkustina, vārdam atdzimstot uz ekrāna kā reiz 30. gadu Holivudas kinodarbos, kas loloja “screwball” jeb dabūšanās kino. Linkleiters, ar kura “Pirms” triloģiju (1995–2013) un “Puikas gadiem” (2014) uzaugušas paaudzes, pārsteidz ar inteliģentu komēdiju par mākslinieku aprindām, kas satiekas izrāžu laikā un starp cēlieniem mēģina izlabot savas dzīves lielākās kļūdas. Filmas sirds ir Hauka atveidotais liricists Hārts (1895–1943) – neirotisks romantiķis, kas kā kanapē maizītes uzkož jokus par citiem –, kurš Otrā pasaules kara laikā devās mūžībā un aiz sevis atstāja virkni ar dziesmām, tostarp, pārlaicīgo “Blue Moon”.