1979. gads. Estere nupat ir pārcēlusies uz Norvēģijas ziemeļiem, lai uzsāktu darba gaitas pamatskolā. Būdama sāmiete, viņa izjūt iedzimtu, pat negribētu kaunu par savu izcelsmi – divdesmitgadniece mēģina iejusties, rasistiski jokot un pazust starp visiem pārējiem. Drīz brālēns Mikāls viņu aizved uz protestu pie Altas upes, lai apturētu dambja būvniecību. Kad sāmu kopienas pārstāvji piesaka bada streiku iepretim parlamenta ēkai Oslo, Esterei nepieciešams izvēlēties, kas viņa vēlas būt un vai viņa maz ir gatava atteikties no sevis pašas.

Fabula par jauna cilvēka sevis apzināšanos, diskriminācijas politiku un cīņas spara malkiem, kas pakrūtē mutuļo vairākām paaudzēm. Norvēģu autoram Jēveram (RIGA IFF izrādītā “Ne savā dabā” (2015)) bijuši divi gadi, kad norisinājies Altas protests, un filmas pamatā ir vēsturiskas liecības un dalībnieku atmiņas. Drāmā, kas ieguvusi festivālu balvas Gēteborgā, Sietlā un citviet, caur “norvēģiskošanas projekta” lēcu ieraugām ko vērienīgāku – tas nav romantisks ideālu dumpis. Tā nav eksistenciāla kauja vien par sevis un kopienas atzīšanu, bet gan mūsu tiesībām uz zemi, ūdeni un gaisu.