Vai kultūru var atņemt, izvest un nogādāt atpakaļ? Pēc Francijas prezidenta Emanuela Makrona restitūcijas rīkojuma 26 Dahomejas karalistes mākslas darbi, kuri atradušies Parīzē, tiek nodoti atpakaļ dzimtenei – mūsdienu Beninas Republikai. Atveras laikmetu vārti – mūsu acu priekšā ir uzburta meditatīva eseja par ceļu un laiku. Stāvot klusumā un starp tūristiem, senatnīgie totēmi, statujas un karaliskie troņi pēc vairāk kā gadsimta atgūst balsis un tembrus – katram no tiem ir savi personīgie stāsti, atmiņas un ilgas, apzinoties savu atgriešanos mājās. Poēzijai mijoties ar politisko, par vēstures atgūšanu nokaitēti diskutē beniniešu studenti – vai netaisnības ir pārvaramas šādi?

Berlināles galveno godalgu “Zelta Lācis” saņēmusī dokumentālā filma ir vēsturisks notikums – beniniešu kolektīvās katarses fiksācija. To ir veidojusi spilgtākā, pārdrošākā senegāļu un franču izcelsmes filmdare Diopa, kura turpina ar Kannu “Zelta kameru” godalgotajā hibrīddarbā “Atlantijas” (2019) iesākto tēmu par postkoloniālismu. Iecere veidot šo atmosfērisko ceļa filmu tapusi īsi pēc Francijas lēmuma 2021. gadā pārvest atpakaļ “saujiņu kultūras”, kas Diopai šķitis kā pliķis sejā: jo kāpēc ne visu? “Eiropas muzeju monopolu” atceļošā filma uzšķērž plašāku jautājumu loku ne tikai par koloniālo pagātni Āfrikas kontinentā, bet arī mākslas un kultūras artefaktu restitūciju mūsdienās. Jo īpaši sabiedrībās, no kurām daļa ir ar vēstures “robiem”, tikmēr otra balstās uz sasniegumiem un mākslu, kas, iespējams, tai pat nepieder.