Augšaustrija, 18. gadsimta vidus. Savrupo un paražās ritošo ciematu no ārpasaules nodala lekni mežu masīvi. Pakalna galā tiek atrasts par jaundzimušā bērna nāvi sodītās sievietes ķermenis, kas vietējiem kalpo par brīdinājumu. Ticīgā Agnese mirušās sievietes ķermeni uztver kā dievišķas gribas zīmi – viņa izjūt pret to žēlumu. Jaunā sieviete aizvada savas dzīves lielo notikumu – kāzas ar Volfu –, tomēr jauniegūtais statuss atraisa viņā grūtsirdību. Emocionāli atsvešinātajā pasaulē, kurā valda Dievs, daba un darbs, viņa izjūt arvien lielāku nolemtību un sprostu. Melanholijai pieņemoties spēkā, Agnese atbrīvo savas domas no sevis pašas…

Soļojot pa to pašu gausā folkhorora taku, kur Egersa vēsturiskā drāma “Ragana” (2015), Francas un Fialas augstu novērtētais, skatītāja maņas kņudinošais, atraisošais darbs ieved reti tumšā, ēnainā psihes zonā. Tik tālu skatītāju uzdrošinās vest retais režisors – te arī ir tieša atsauce uz austrieša Ulriha Zeidla, filmas producenta un līdzrežisores dzīvesbiedra, mūslaiku šoka doktrīnas devām. Zemes tekstūrās ellišķīgi bagātais un audiāli debešķais darbs (lomā pati skaņrade Anja Plašga (“Soap&Skin”)) tika godalgots Berlinālē ar “Sudraba lāci” par labāko māksliniecisko sasniegumu operatoram Martinam Gšlahtam. Šī pārlaicīgā, emocionālai spirālei līdzīgā filma, atsaucoties uz 18. gadsimta frazeoloģismu par depresiju kā atrašanos “elles katlā”, atver mums mazzināmu Eiropas vēstures nodaļu – tās pamatā ir divu austriešu izcelsmes sieviešu tiesvedība.