Rudens 1945. gada Ļeņingradā. Otrais pasaules karš ir gan fiziski, gan garīgi sagrāvis pilsētu un tās iedzīvotājus. Savu dzīvi uz šīm drupām cenšas atjaunot divas jaunas sievietes, kas pēc frontē pavadītā laika strādā hospitālī. Gūtās traumas nepielūdzami turpina ievainot un pazemot, tomēr viņas nerimstas cerēt uz gaišāku nākotni.

Pēckara periods sievietes acīm. Cilvēka neveiklās kustības dzīves un nāves nežēlīgajās spēlēs. Režisors vēlējies parādīt traumatisko nospiedumu savu varoņu likteņos, sejās, psihē un ķermeņos, ne tikai sagrautās ēkās. Viņa galvenais iedvesmas avots filmas tapšanā bijusi Nobela prēmijas laureātes Svetlanas Aleksijevičas 1985. gadā izdotā grāmata Karam nav sievietes sejas (У войны не женское лицо), kas Latvijā izdota ar nosaukumu Sievietes karā. Baltkrievu publiciste šajā vairākus simtus mutvārdu liecību apkopojošajā darbā atklāj kolektīvi noklusēto vēsturi.

Kuratora skatījums: Viens no daudzsološākajiem jaunākās paaudzes krievu režisoriem jau otrajā filmā pievēršas tēmai, par kuru sabiedrība izvēlas nerunāt. Šoreiz par sievietēm, kas armijas rindās piedzīvojušas karu.