1931. gads. Īres istabiņu pieticība, mākslinieku studijas bordeļos, nacistu demonstrācijas un producenta Bābelsberga lolotais sapnis par “psiholoģisko kino”. Pieticības morālists Jākobs Fabians labprātāk sevi dēvē uzvārdā. Ieguvis doktora grādu ģermānistikā, viņš piepelnās tabakas ražotnē kā reklāmas tekstu darinātājs un ļaujas sīknaudas hedonismam ar draugu Stefanu, kurš izgāzies “visās dzīves un profesijas jomās”. Fabians, kuram Berlīnes afišas atgādina par “mācīšanos peldēt”, iemīl jauno Veimāras ekrānu apsolījumu Kornēliju. Grimsti vai peldi.

Filmas saistviela ir Ērika Kestnera autobiogrāfiskais, smalki moralizējošais romāns (1931) – Veimāras republikas kolektīvās apziņas izgaismojošais darbs nacistiskā režīma gados tika dedzināts līdzās daudziem citiem literāta darbiem. Pieredzējušā vācu kino veidotāja Grāfa režijā Toma Šilinga iemiesotais Fabians ir klusais traģiskais varonis. 80. gadu televīzijas vieliskajā estētikā, pūdera dekadencē un erotizējošā naturālismā lielpilsēta pamazām atgrūž sīktirgoņu atvasi Fabianu. Tāpat arī viņa idejas un, pats galvenais, cilvēcību.