“Tur ir viegli sevi pazudināt,” skan bīskapa ceļavārdi jaunajam dāņu mācījam Lūkasam, dodoties uz Islandi. 19. gadsimta nogalē sala, kur vasarās saule nekad nenoriet, savā skaudrumā biedē un vilina. Misionārs turp kuģo – viņš ir gatavs velt akmeni pēc akmeņa, lai uzbūvētu baznīcu, un uz fotoplatēm iemūžinātu vietējos ļaudis. Viņa pavadonis ir ticīgais islandietis Ragnars ar granītcieto raksturu – viņš zina, kā lasīt upes, verdošās lavas atklāsmes un kaulus izmērcējošās Dieva dusmas. Jo vairāk Lūkass ļaujas ainavai, jo vairāk viņš attālinās no sava mērķa.

Vietējai auditorijai pazīstamā islandiešu vizuālā mākslinieka un režisora Hlinura Palmasona (“Balta, balta diena”, 2019) jaunākais darbs ir hipnotisks ainavisms par ticības sētu apņēmību un nolemtību. Islandes dabas monumentalitāte – tā ir neatkarīga filmas varone – tiek vizuāli ieslēgta 35mm filmējumos. Palmasons sašķoba Ingmara Bergmana ticības drāmu atziņas, tomēr ļauj ieraudzīt Ingvara Sigurdsona spītniekā Ragnarā aktiera Maksa fon Sīdova aprises. Kannu “Īpašā skatiena” konkursā iekļautais darbs ir vieliska pieredze, kas audiāli un vizuāli ieskauj un neatlaiž.

Žūrijas paziņojums: Žūrijas lēmums par šo filmu bija vienbalsīgs. Mūsuprāt šī filma rada daudzslāņainu kinematogrāfisku pieredzi, kas nemitīgi attīstās un veido saspēli ar skatītāju gaidām. Režisors rada mītu un liek to filmas centrā, pamatojot to publikai, kurai nav iemesla neticēt tam, kas tiek rādīts. Filma meistarīgi mūs veda ceļojumā cauri laikam, tā plūdumu vēstot bez pārliekiem skaidrojumiem vai raksturu attīstības vienkāršošanas. Un režisora darbs ar aktieriem ved tos teritorijā, kas ir vienlaikus pretrunīga un politiska, niansēta un skaidra, nopietna un bieži vien arī ļoti jautra. Visbeidzot, mūsuprāt skaņas kā dramatiska rīka lietojums bija izcili pārdomāts un paplašināja filmai emocionālās slodzes dimensiju. Visu minēto iemeslu dēļ pilnmetrāžas filmu konkursa galveno balvu piešķiram Hlinura Palmasona darbam “Dievzeme”.