“Nav lemts būt bez skumjām. Skumjas, jo cilvēks neprot būt par cilvēku. 1922. gads. Par ko viņš domāja. Par ko viņi domā tagad. Viņš atnāk mājās palūgt ūdeni, un māte viņu vairs nepazīst. Kāda gan atšķirība? Gadsimts ir pagājis, un nekas nav mainījies,” raksta režisors.
Dadaistiska, nedaudz Bunjuelam bijību izrādījusi un laika upei līdzīga kinoeseja. Filmēta analogā formātā un izkliedēta attēlos ar ķermeņa daļām, tuvībā esošu pāri, dīkiem novērojumiem, dzīvnieku galvaskausiem un mainīgo dabu – šķiet, tādējādi tiek atklāta nova terra vai pasaule. Aizkadrā skanot režisora balsij, mēs tiekam sagūstīti un vēlamies pievienoties jautājumu uzdošanai.