Zelma, uzaugot Padomju Savienībā, kopš bērnu dienām dzirdējusi vairākas patiesības. Pirmā – tev būs sargāt savu nevainību līdz kāzām. Otrā – tev būs ģērbties kā meitenei. Trešā – tev būs izlikties mazāk zinošai kā vīram. Ceturtā – tev būs gatavot ēst. Piektā – tev būs mīlēt bērnus vairāk kā vīru… Zelma šīm bauslībām mēģina sekot, bet viņas ķermenis, neironi un bioķīmiskie procesi liek šķēršļus tam, kā viņu sabiedrība ir audzinājusi.
Animācijas režisores Signes Baumanas vērienīgākais darbs – cilvēka bioloģijas mūzikls, kas apdzied iemīlēšanās, precēšanās un šķiršanās ciklu. Līdzīgi kā “Akmeņi manās kabatās” (2014), intonatīvi ironiskais, iztēlē atraisītais un terapeitiskais darbs ir daļēji balstīts režisores pieredzē. Izrādīts Traibekas un Ansī festivālos, tas meditē par populāro kultūru, audzināšanu un sociālo spiedienu kā nemirstīgas mīlestības un liktenīgo otro pusīšu fetiša dzirnavām. Ķīlniecības mulsumā nonākusi Zelma: ir taču jābūt pabeigtai un totālai mīlestībai! To, tādu kā drupačiņu cerības, savās dziesmās piešķiļ mitoloģiskās sirēnas – Baumanes filmas popdziedātājas.
Kuratora ceļavārdi: Mīlestības maršruti un laulības mehānismi no bioloģiskā skatpunkta jeb ilustrētā labi audzinātas meitenes precību rokasgrāmata.
Žūrijas paziņojums: Mūsu īpašo atzinību piešķiram filmai, kas ir radošu detaļu, patiesuma un pašironijas pilns kinodarbs. Tās tēma ir ne vairāk, ne mazāk kā jautājums – ko nozīmē pieaugt šai pasaulē kā sievietei, pasaulē, kas sadalīta divās daļās gan personiskā, gan politiskā līmenī, pasaulē ar austrumiem un rietumiem, pasaulē, kur “es” ieskauj milzīgs daudzums “citu”, kuri dod mājienus (un izdara spiedienu) par tavu dzimti tajā vecumā, kad dzimums sāk kļūt redzams. Asprātīgā izglītības un izklaides apvienojumā šī pilnmetrāžas animācijas filma ar fantastiskām miniatūrām (komplektā ar satriecošām un sajūsminošām skaņas ainavām) uzņemas paskatīties uz dzīvi (pie kam savu paša dzīvi) ar ļoti skaidru skatu. Filma nemitīgi paver jaunus spēles laukumus, kur saplūst mikrolīmeņi un lielā bilde, kur bioloģija sastop sabiedrības un zinātnes subjektīvismu. Filma, kas atgriežas pie laulības jautājumiem pēc tam, kad režisore paplašinājusi kino universa robežas, iekļaujot tajā pornogrāfijas un citus diskursus, ir drosmīgs solis, tā ir gudra, godīga, feministiska filma. Žūrijas īpašo atzinību saņem neatkārtojamās Signes Baumanes smalkais stāsts “Mans laulību projekts”.