Pretinieks uzglūn no ziemeļiem. Spējīgais snaiperis Luka ir gatavs darīt visu, lai aizsargātu savu dzimteni no iebrukuma. Viņš šķērso izžauto zemes strēli no 27. reģiona, dodoties uz Kairas nocietinājuma priekšposteni. Tur viņu gaida ģenerālis un vienības, kas sargā zemi no gaidāmā. Aiz tā uz ziemeļiem neesot nekā – tikai tukšums un pretinieks. Luka vēl nezina, ka pieteiktā cīņa – domas par uzbrukumu, kas šķietami nekad nepienāks, ienaidnieks, kas varētu arī neierasties – kļūs par viņa paranoju. Piepeši, kodīgajam vējam izdancinot smilšu graudus, viņa prāts ir karalauks.
Filigrāns darbs par taktisko uzdevumu, kas savērpjas galvenā varoņa galvā – atkāpjoties no stepes, tas risina pēcpatiesības sabiedrības trauslākos punktus. Atzinības tīkojumi, soda sistēmas, sevis atdošana “sistēmai” un pat Kafku pārsteidzoša birokrātija, par kā visa spoguli kļūst Džeraldīnes Čaplinas atveidotais ģenerālis. Roterdamas galvenajā konkursā izrādītais beļģietes Vudvortas melnbaltais grezno faktūru darbs, kura pamatā ir itāļa Dino Buzati kritiskais, piņķerīgais romāns “Tatāru tuksnesis” (1940), ir vizualitātes kino triumfs (pievērsiet uzmanību “kadru hierarhijai”!). Padarot Bulgārijas un pamestās Sicīlijas elektrostacijas rēgainos plašumus par bezgalīgo gaidīšanas telpu, te vīrieši tricina savu prātu un miesu kaujas mākslas treniņos, gaidot mitoloģisko naidnieku. Neviena nav. It kā. Pagaidām. Varbūt.
Kuratora ceļavārdi: Trāpīga un tik aktuāla līdzība par iedomāto ienaidnieku izsmalcinātā melnbaltā attēlā.