Astoņi skatpunkti un maģiskā, noslēpumus sējošā Peipusa ūdens virsma. Čukstot, vien čukstot vietējie zvejnieki noteic, ka ņirbošais ezers ir pārdabisks – tas spēj kā laupīt, tā arī nosargāt cilvēku dzīvības. Šie paši ūdeņi nesīs traģēdiju, pēc kuras izdzīvos pāris cilvēku. Kaislībām, mīlestībai un vasaras brīzēs atraisītajai psihei uzbangojot, mēs izslīdam cauri ciemata ļaužu dzīvēm – tā ir ieplaisājusi kopiena, kas cenšas atgūties, gan atraisot savu seksualitāti, gan izkopjot klusēšanas praksi. Piepeši Igaunijas pierobežas ezers met tiltu uz citu kultūru – tūkstošiem kilometru tālumā, savienojot to ar Bivas ezeru Japānā, un viss šķietami ir viens un nenodalāms. Katrs šeit meklē kaut ko tādu, ko nekad nevar atrast.

Sekojot japāņu astoņdalīgajai glezniecībai, kas ienākusi no Senās Ķīnas, tikpat daudz epizodēs risinātais mistikas stāsts arvien dziļāk iegremdē skatītāju. Dēvēta par igauņu režisora Rāta (Latvijā izrādītā “Sniega karaliene” (2010)) maģisko universu, šī Roterdamas kinofestivālā pirmizrādītā simbolu drāma tuvina Igauniju ar Japānu, rietumus ar austrumiem, reālo ar sirreālo, redzamo ar nojaušamo un loģisko ar iracionālo. Šajā brehtiskajā un pavērsieniem pilnajā rēbusā, kas atmosfēriski tuvinās Atoma Egojana 90. gadu spožajam darbam “Saldā pēcgarša” (1997), mizanscēnas piepildītas ar eksistenciālu, ģeogrāfijā un sensenā viedumā balstītu smeldzi. Filmas zvejnieku kopiena, kas pilna ar grēku un dzīvo bez morāles, ir sastopama pasakās, kas ir dziļi iesakņojušās Eiropas tautu mantojumā.