“Es neesmu izgudrojis jaunas stratēģijas, kā tikt ar to galā,” noteic Klaudio, kura Parkinsona slimība progresē. Viņš apzinās, ka ķermenis strauji piekāpjas diagnozes priekšā un drīz nonāks ratiņkrēslā, tomēr viņa miesu un garu uztur tango deja. Pats Klaudio sievai Ivanai ir karsti apsolījis, ka kādu reizi viņi dejos Buenosairesā, tomēr laika nav atlicis daudz. Kaisle pret tango viņus saved kopā ar komponistu Arturu Maskatu, kurš kļūst par viņa terapeitu, bet viņa radītās muzikālās virāžas – par neticami iedarbīgām zālēm.

Uz nepadošanos vedinošs apliecinājums tam, ka māksla pārkāpj nacionālās, mentālās un fizisko iespēju robežas. Itāļu režisores Lifrēdo un kino un teātra režisores Burānes dokumentālajā portretdarbā Klaudio un Ivanas stāstu caurvij tango metafora – nepieciešami divi, kas varētu dejot. Šī tēze sadiedz kopā kā filmas varoņus un citus pacientus, tā arī viņu attiecības un dzīves – jo īpaši radīšanas un dalīšanās jēgu. Tango terapija, ko piedzīvoja Klaudio un Ivana, iedvesmoja Maskatu sadarbībā ar akordeonisti Kseniju Sidorovu uzrakstīt jaundarbu. Par tango kā pretošanās mākslu izteicies argentīniešu literāts Horhe Luiss Borhess, kurš gan nekad pats nav dejojis: “Tā ir tieša ekspresija tam, ko dzejnieki nereti mēģinājuši ietērpt vārdos: ticība, ka cīņa arī var būt svinības.”