Rūpīgi izsvērtu iemeslu dēļ gaismas un tumsas spēki par savu smilškasti izvēlējušies tieši Opālas piekrasti Francijas ziemeļos. Šajā zvejniekciematiņā kaut kas beidzot ir noticis – piedzimis rets bērns. Tas ir tik gaidīts un īpašs, ka padara skrajo un pagarlaicīgo vietu par pārdabisko galaktikas partiju karalauku. Bērna tēvs Džonijs ir Ļaunuma pavēlnieks, kuram atlikusi cīņa ar pievilcīgo taisnības cīnītāju Džeinu. Neskatoties uz to, ka kosmosa kaujasmašīnas savus lāzerus jau ir nomērķējušas, Džonijs nespēj pretoties sava cilvēciskā veidola dziņām. Viņš neprātīgi aizraujas ar Džeinu un domā par kaisles pilniem kopības mirkļiem…

Neviens no franču intelektuāļa Dimona (“Svelmainais līcis” (2016)) negaidīja “Zvaigžņu karus” piejūras klimatā ar kaujinieciskiem zvejniekiem-džedajiem, kuri jāj ar zirgiem, izkaujas pludmalē un purpina kaut ko par pastaro dienu. Tam visam pa vidu ir izplatījumā dreifējoša Versaļas pils… Vēl jo vairāk – episkais zinātniskās fantastikas un autorkino pludinājums pārsteidza Berlināli, apbalvojot to ar žūrijas balvu. Klaji apsmejot franču imperiālisma vēsturi, Napoleona sindromu un Rietumromas smalkumus, neticamais tukšgaitas slapstiks ir viena no drosmīgākajām šī gada filmām. Franču aktieru zieds – Fabriss Lukīni, Kamilla Kotēna, Anamarija Vartolomaja un daudz citi –, parodē Frodo Beginsu, Dārtu Veideru, doktoru Streindžlavu un citus popkultūras vainīgos. Iespējams, neticēsiet, bet tam visam ir arī ļoti liela “jēga”.