Ilgākās dienas mūsu dzīvēs – tās, kurās aiziet prom mūsu mīļotie. Siltā vasaras dienā Reikjavīkā notiek traģēdija, kas ne tikai satricina Unas dzīvi, bet arī izgaismo noklusēto. Mākslas studentes un mūziķes dēka ar rokgrupas dalībnieku Didi, un šo attiecību slēpšana no visas pasaules, tostarp no viņa draudzenes Klāras, pamazām iznāk gaismā. Dusmas, noliegums, atmiņu uzplaiksnījumi, pieņemšana un atvadas – šim sēru ciklam iziet cauri kā Una, tā arī Klāra. Nepanesamo apziņu, ka visu mīlētā Didi dzīve beidzās nesākoties, mierina spēcīgais, nesaraujamais grupas plecs. Varbūt tam visam ir lemts uzaust gaismā virs skaidra horizonta?
Sākotnēji tapusi kā īsfilma, Rūnarsona emocionāli nokaitētā, neticami iedarbīgā pieaugšanas drāma par cilvēka iekšējiem agregātstāvokļiem zaudējuma laikā atklājusi Kannu „Īpašā skatiena“ konkursu (šajā skatē tika iekļauta arī Ginta Zilbaloža „Straume“ (2024)). Tās centrā ar izrieztu sirdi dzīvo islandiešu jaunā paaudze, kura mīl, rada, muzicē ar “Smells Like Teen Spirit” enerģiju, bauda un tik daudz nedomā par rītdienu. Tomēr kā pārtulkot zaudējuma valodas – šim uzdevumam islandiešu režisors pievērsies, balstoties personīgajā pieredzē, kad zaudējis sev dārgus cilvēkus, un sazemējot tās līdz caururbjošām līdzībām ar teju vai katru skatītāju. Nebanalizējot divu sieviešu sēras un „otras sievietes“ tēlu, filma veidota no Unas skatupunkta – islandietes Elīnas Halas aktierdarbs ir filmas “muzikālā lādīte”, kas, ieskanoties Jouhana Jouhansona taktīm, vieš apsolījumu par sirdsgudru spēku.
Kuratora ceļavārdi: Jaunības kvintesences piesūcināta filma, kurā tik tuvu blakus sastājušās nāve un dzīve, mīlestība un tās zudums, draugu kopābūšana un baisa vientulība. Bet pāri tam visam – visaptverošā polārās dienas gaisma.