Žans Liks Godārs. Viņa studija Rollē šobrīd atgādina muzeja telpas. Tuvplāni mijas ar kopplāniem, vuārisma manierē aprijot katru objektu telpā: šķēres, Bresona grāmata par kino un politiku, stikla traukā nokvēpis pēdējais cigārs. Visam šķiet nozīme, kad esi redzējis vismaz vienu Godāra filmu, tomēr pabeigtību rada ideja par klātbūtni. “Pretošanās ir pazinusi jaunību, tā ir pazinusi vecumdienas, bet tā nekad nav sasniegusi pilngadību,” izskan autora vārdi.

Aranjo bijis līdzās Godāram (1930–2022) viņa dzīves pēdējos gados, arī līdz pat nāves dienai, un bijis filmas “Ardievas valodai” (2018) operators. Šī pastaiga ar kino skatienu viena no jauņā viļņa ideologu un nozīmīgāko kino autoru radošās darbības epicentrā ir intelektuāli seismiska – pats Aranjo to dēvē par “mikromakroskopisku ceļojumu kino iekšējā mežā”. Lai gan Godārs daudzkārt runājis par kino nāves simptomātiku – jo īpaši “Kino vēsture(s)” (1988) –, šis darbs atgādina par nepiekritību nāvei.