Elle – tie ir cilvēki. “Mūsdienu apokalipses” filmēšanai vajadzēja noritēt 16 nedēļas. Tobrīd 37 gadus vecais Kopola, viens no savas paaudzes novērtētākajiem režisoriem, ar filmēšanas komandu un ģimeni uz diviem gadiem iestiga Filipīnu džungļos. Galvenās lomas atveidotājs Mārtins Šīns piedzīvoja sirdstrieku, saasinājās loģistikas problēmas, tika piedzīvots taifūns un atlaists aktieris Hārvijs Keitels, bet tikmēr Marlons Brando ieradās nesagatavojies un pieņēmies svarā; visi iesaistītie zaudēja spēku. Kūstot budžetam un pašam Kopolam piedzīvojot nervu sabrukumu, viņa sieva Eleonora dokumentēja filmas tapšanu šādi: “Tā ir metafora ceļojumam pašam sevī.” Šis ir ceļojums uz sava gala sākumu.

Vienā dokumentārās filmas ainā visnotaļ ironiski izskan ar sviedru lēveriem klātā Kopolas sacītais, ka “šī nebūs laba filma”. Cīnoties ar psiholoģiskajām cilpām un filmu “Krusttēva” un “Sarunas” panākumiem – līdz tam katrs Kopolas darbs bija mākslinieciskā un kases veiksme –, viņš astotajā filmā nonāca duelī pats ar sevi. “Mūsdienu apokalipse” kā odiseja Vjetnamas kara kontekstā ir apaugusi ar mitoloģiskajiem slāņiem – par to tapušas filmas, raksti, grāmatas, pat arī parodijas –, un tā ir hrestomātiskākā kino veidotāja agonijas dienasgrāmata. Cilvēcisko spēku izsīkuma fiksācija šajā darbā iegūst precīzi biedējošas paralēles ar filmas karkasu un galveno varoni Vilardu: atgriešanās sevī kā eksistenciāla nolemtība. Pats Kopola sacījis, ka iesaistīto bijis “pārāk daudz, viņiem bija pārāk daudz naudas, pārāk daudz kino tehnikas un pamazām, pamazām viņi sajuka prātā”.