Klientu atbalsta centrs:
atbalsts@rigaiff.lv
Aicinājums pasažieriem sagatavot dokumentus. Jau atkal ceļā, jau atkal ducina dīzeļvilciena motors. Marija šķērso Polijas robežpunktu. Viņai ir bijušas vairākas pases un vīzas. Mamma teikusi, ka tās kalpojot par viņas fotoalbumu. Tomēr jaunajā pasē tēva vārds “Volodimirovna” ir pazudis – viņa ir Marija Ponomarova, kura nu dodas atmiņu ceļā, lai šķērsotu patriarhāta stacijas, postkoloniālās sliedes un vēsturi, kas caurbraukusi viņas ģimenes saites. Tētis vēl joprojām ir Kijivā, bet tēvvārda nav. Tas ir izdzēsts, izlaists, nav pieminēts. Kā tas notika?
Izmantojot ceļa filmas struktūru un daudzu ukraiņu ceļošanas pieredzi karadarbības laikā ar vilcienu, ukraiņu režisore Ponomarova pēta tēvvārda nozīmi Krievijas uzsāktās militārās agresijas laikā Ukrainā. Krievijā un bijušās padomju republikās tēvvārds jeb patronīms ir otrais vārds, ko cilvēks manto no sava tēva vārda un izmanto oficiālā uzrunā. Daudzviet tas nav relikts, bet ikdienišķa zīme, kas slēpj daudzus vēstures slāņus. Veidojot hibrīdfilmu, šobrīd Nīderlandē strādājošā Ponomarova esejas formā revidē personīgo, autobiogrāfisko, (post)nacionālo un ironisko – viņa kā granātas met trāpīgus jautājumus, kurus vairums jau sen ir vēlējies pavaicāt.