Natālija pasniedz filosofiju kādā Parīzes vidusskolā. Viņa tic savam darbam un ir īpaši gandarīta nodot domāšanas mīlestību arī citiem. Viņa ir precējusies, ģimenē aug divi bērni. Savu laiku viņa velta galvenokārt ģimenei, bijušajiem studentiem un ļoti valdonīgajai mātei. Kādu dienu Natālijas vīrs paziņo, ka pamet viņu kādas citas sievietes dēļ. Jaunatklātā brīvība ļauj viņai palūkoties uz savu dzīvi no jauna. Mias Hansenas-Lēves piektā pilnmetrāžas filma iezīmē attālināšanos no ierastās jauniešu tēmas; šoreiz viņa izvēlas pētīt brieduma gadus, attēlojot tos spēcīgā, taču ironiskā sievietes portretā. Filma pieskaras laimes, likteņa un vispārpieņemto dzīvesveidu jautājumiem. Tā pēta ne tikai kādu individuālu dzīves ceļu, bet arī uzdod jautājumu, cik lielā mērā filosofija ir lietojama praktiskā ikdienas dzīvē.

Filma saņēmusi Sudraba lāci par labāko režiju Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā (2016) un balvu tādā pašā kategorijā Bukarestes Starptautiskajā kinofestivālā.