Spraiga raksturu drāma, kas ļauj saskatīt varoņos sevi un savus līdzgaitniekus, vienlaikus atstājot telpu skatītāja šaubām, nepiekritībai un nenoformulētajām atbildēm. Deviņdesmitgadniece Ņina ir ģimenes simbols – viņai padomju nostaļģija ir šodiena, kur 9. maijs ir pašcieņas svētceļojums. Viņas atvase Irina, svaidoties starp pilngadīgās meitas audzināšanu, vīra Raula kontroles tirādēm un mammas aptekalēšanu, slauka asaras un vēl visiem to labāko. Kā svētbilde fonā vīd allaž ieslēgtais televizors – ekrānā ik pa laikam redzams vadonis Putins.

Tokalovs ieved skatītāju savu tuvinieku – Latvijas krievvalodīgo kopienas – ikdienā Purvciemā četru gadu garumā. Kopā ar operatoru un līdzscenāristu Valdi Celmiņu režisors ir radījis godīgu dokumentālo tuvplānu – tā savā ziņā ir “ideāla vēsturiska melodrāma” par viņa dzimtu, Latvijas etnisko sašķeltību un krievvalodīgās sabiedrības piederību pēdējos 30 gadus. Bez apsolījumiem, ka “viss būs labi”, tā šķetina valstiski nozīmīgus jautājumus par integrāciju, vēsturisko atmiņu, propagandu un identitāšu karu. To, kas kartē mūsu apziņu un izvēles.