Astridas 13 gadus vecais dēls Filips ir bijis nedēļu ilgā prombūtnē. Tam varētu būt saistība ar viņa tēva nāvi. Nu divu bērnu mātei jāuzdod sev jautājumi, kas mudina pavisam citādi palūkoties uz ierasto dzīvi un karjeru Berlīnes kultūras laukā. Šai vientuļajai sievietei kļūst arvien grūtāk un grūtāk pieņemt, ka viņas dēlam ir pašam sava iekšējā pasaule. Un pienāk brīdis, kad tam pievienojas arī smaga vainas apziņa. Ģimene pamazām jūk, bet tikai lai atdzimtu no jauna.
Šī filma ir filosofiska eseja par esamību un mākslu. Tā negarlaiko skatītāju pat par spīti saviem statiskajiem elementiem, jo gudri atvēlēta vieta humoram. Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā darbs tika godalgots ar Sudraba lāci par labāko režiju.
Kuratora skatījums: Režisore ir uzticīga Berlīnes kino skolai – distancēts vērojums un atsvešināti teksti ļauj skatītājam pašam atrast vēlamo pozīciju, no kuras lasīt filmu.