Nesaudzīgi intīmas un biogrāfiskas kinomežģīnes, ko veido ASV dzimušās vācu režisores ģimenes četru paaudžu sievietes. Autores dzimtas stāsts aizsākas 1924. gadā Bavārijas Alpu ezera Valhenzē krastos, kad tur apmetas dzīvot viņas vecmamma Norma. Bavāriešu tradicionālie tērpi, no krāsns izceltas, kūpošas sāļās maizītes kafetērijā, nacisma gadi, rūgtas skumjas, Otrais pasaules karš, elēģiski ģitāras strinkšķi, patības meklējumi Indijā un Meksikā, brīvās mīlestības manifestācijas ASV, kontrkultūra, harēms un depresija. Pieredzēto caurvij sieviešu traģiskajā nomodā nezūdošais sapņainums.

Precīzi notvertas dzīves patiesības ir pateicīgākā dramaturģija – to apliecina Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā godalgotā Vonderas debija dokumentālajā pilnmetrāžā. Šo eposu var salīdzināt ar ģimenes fotoalbuma pārlapošanu vai nejauši atrastu krāsu diapozitīvu un ikdienišķu mājas video projekcijām, kuras pavada silta stāstnieces balss. Ieskanas simtgadnieces Normas, mātes Annas, tantes Fraukes un pašas Jannas balsis. Tās vēsta – vīrieši izcēlušies ar savu prombūtni, bet mēs palikām.