Dzidras zvana skaņas pārtrauc klusums un sliežu dunoņa. Izbēguši no vilciena, kas vedis uz koncentrācijas nometni, divi fiziski un garīgi paguruši puiši meklē glābiņu. Tagadnē, pagātnē, iztēlē un sapņos. Aiz purvaina meža viņi sastop Sudetijas lauku apvidus ļaudis, kuri gan remdē abu slāpes un izsalkumu, gan vajā un sagūsta, lai pazudinātu…

Jana Ņemeca debija pilnmetrāžā ir literāta Arnošta Lustiga autobiogrāfiskā stāsta Tumsa nemet ēnu adaptācija. Filmā spilgti nolasāma sasaukšanās ar Viljama Folknera, Alēna Renē, Robēra Bresona un Luisa Bunjuela darbiem. Režisors dēvēja savu stilu par “oneirisko reālismu”, ko raksturo sapnim tuva vizuālā kompozīcija, maz izrunātu vārdu un klusums kā dramatiskais elements. Tā skatītājs tver vēstījumu, nenovēršoties redzētā salīdzinājumā ar īstenību. Visas viņa filmas tika uzņemtas steigā, jo Ņemecs baidījās, ka viņam neļaus tās pabeigt, un uzskatīja, ka vērsties pret to, kas iegrožo brīvību, ir domājoša cilvēka pienākums.