Pēc šķiršanās no vīra Alise bērnus nav redzējusi divus mēnešus. Viņa gaida aizbildniecības lēmumu, iekams vīrs Matīass cenšas viņu izolēt no pagātnes. Pēc dēla zvana nakts vidū Alise nolemj atgriezties kādreizējā ģimenes mājā Zviedrijas ziemeļos. Ierodoties pilsētā, viņa noskurinās, it kā atrastos nozieguma vietā. Alise, izmisumam mijoties ar pārgalvību, nolaupa bērnus un ved tos brīvdienās uz Kanāriju salām. Viss, ko Alise vēlas: apliecinājums, ka viņa var būt māte saviem bērniem.

Ūmeo pilsētā dzimušajai Kernelai, uzaugot šķirtu vecāku ģimenē, šī raksturu drāma ir dziļi personiska. Par personisku viņa dēvē arī savu debijas filmu – RIGA IFF izrādīto pieaugšanas stāstu “Sāmu asinis” (2016), kas pievēršas sāmu tautas diskriminācijai Zviedrijā pirms simts gadiem. Savā jaunākajā darbā, kas ir 2021. gada Zviedrijas pieteikums “Oskara” balvai, režisore uzlūko Alises mēģinājumu būt “labai mātei” bērnu aizbildniecības sistēmā Zviedrijā. Režisore vaicā: vai vecākiem savu bērnu labā ir jābūt gataviem ziedot visu? Pat ja tas nozīmētu mīlēt un atteikties no tiem?