Islandiešu BDSM tehno performances mākslas grupas “Hatari” cīņa pret kapitālismu sākusies kā joks. Grūti arī lateksā tērpto brālēnu Klemensa un Matiasa dibinātajai grupai neticēt. 2019. gada Eirovīzijas finālā, dodoties no Reikjavikas uz Telavivu, “Hatari” kļūst par mediju magnētu. Viņi kacina vietējās amatpersonas, tiekoties ar Palestīnas māksliniekiem, kādreizējo Lielbritānijas premjerministri Terēzu Meju piesauc kā savu sirdsāķīti un intervijās pūš antikapitāliskus smēķu dūmus. Pāri visam – dziesmiņa par naidu un Eiropas apokalipsi.

Daži viņus dēvē par pseidofašistu kiborgiem. Citi – par heiteriem ar rozā acu ēnām un Eiropas panīkuma mesijām. Vārds “hatari” islandiešu valodā nozīmē “nīdējs”. Viņuprāt, tas nenozīmē īsti neko. Islandiešu mūzikas industrijā pieredzējušās Annas Hilduras dokumentālā kino pilnmetrāžas debija piedāvā pārliecinošu subžanru – politisku Eirovīzijas trilleri ar sauso humoru. Būdamas turīgu un ietekmīgu vecāku atvases (arī Islandes vēstnieka Lielbritānijā), “Hatari” puiši vēršas pret sistēmu, kas viņus radījusi. Vai arī tomēr viņi tikai dekoratīvi flirtē ar sociālo aktīvismu, izklaidējot un kaitinot gan gludās, gan grumbainās pieres?