Mūsdienu Parīze. Apkaimē ar augsti paceltām jumtu korēm izslejas dzīvojamo māju ansambļi. Vienā no šīm daudzdzīvokļu ēkām dzīvo telekomunikāciju darbone Emīlija, mitinoties vecmammas dzīvoklī un baudot dīkāku, kaprīzāku dzīvi kā māte un veiksmīgā māsa. Viņa sastopas ar skolotāju Kamilu, kurš meklē dzīvesvietu. Tomēr Kamils ieskatās ne tikai Emīlijā, bet arī Norā, kura nule kā atsākusi studijas Sorbonnā, pametot nekustamo īpašumu jomu. Bet pati Nora, kuru notur par interneta čatu kurtizāni, pamazām iepazīst savu dubultnieci – platīnblondo Amberu. Viņu eksistences, iegribas un sapņi izkārtojas attiecību četrstūrī.

Trīs meitenes un viens puisis Parīzes dienvidu apkaimē pārdefinē mūslaiku attiecības. Šādi varētu izskatīties “Žils un Džims” (1962), ja Trifo to būtu uzņēmis multikulturālājā 13. rajonā. Ar šo Kannu galvenajā konkursā iekļauto pilsētas ritmu drāmu franču klasiķis, allaž žanriski mainīgais Žaks Odijārs (“Pravietis” (2009) un “Dīpans” (2015)) apliecina savu jauneklīgo enerģiju. Melnbaltos, pusaprautos, lubeniski aizkustinošos un ar tīmekļa identitātēm savienotos īsstāstos viņš atklāj pāris “kaimiņu” intīmās pasaules, izprotot mirklīgo attiecību kartogrāfus. Filmas pamatā ir amerikāņa Adriana Tomina trīs stāsti no grafisko noveļu sērijas “Nogalināt un nomirt” – tos ekrānam palīdzējusi adaptēt režisore un scenāriste Selīna Siama (“Lēdijas portrets ugunī” (2019)).