Skaistuma nolādētā Tadzio seja atsauc atmiņā Antīkās Grieķijas skulptūru cildenumu, rakstījis Tomass Manns. Gatavojoties ekranizēt “Nāve Venēcijā”, 1970. gadā režisors Lukīno Viskonti devies meklēt šo “seju” uz vairākām Eiropas valstīm. Pārpasaulīgi daiļo zēnu, kura acis ir Venēcijas kanālu pelēko ūdeņu krāsā, viņš atrod kastingā Zviedrijā. Savrupajam Bjernam Andersēnam tobrīd ir 15 gadi. Filmas pirmizrādē 1971. gadā Londonā Viskonti nodēvē Bjernu par pasaulē skaistāko zēnu, pielūgdams to tāpat kā filmas galvenais varonis Gustavs fon Ašenbahs. Pusgadsimtu pēc filmas tapšanas šobrīd Stokholmā dzīvojošais Bjerns ir pelēksirms: pāris kinolomas, depresija un traumu nasta.

Zviedru dokumentālistu un žurnālistu Kristīnas Lindstrēmas un Kristiana Petri portretfilma ir melanholisks slavas traumatisma, ekspluatācijas un sevis pieņemšanas tuvplāns. Ja vēlas, pieviltās bērnības simfonija, sirmam zēnam meklējot savus vecākus. Bjerns Andersēns ar nevainīgi zēnīgo skatu un blondajām cirtām pusaudža vecumā momentāni tika iekārots ar skatienu, iegūstot kvīru ikonas statusu, savu anime komiksu un globālu atpazīstamību. Tomēr, Bjernam kļūstot vecākam, Kannu kinofestivāla preses konferencē homoseksualitāti neslēpjošais aristokrāts Viskonti savu favorītu noraidījis. Viņa jutekliskais pusaudža vecuma Apollona “skaistums” apsīcis.