Antonēns ir mazliet dendijs un hedonists, reizēm sīkzaglis, kurš nakšņo savā mašīnā. Vārdi ir viņa talanta dzīsla – ar tiem viņš varēja kļūt par pasaulslavenu rakstnieku, bet šobrīd tie galvenokārt kalpo, lai izrunātos no nepatikšanām. Pasaule piecu sieviešu sastāvā liek viņam mainīties – māsa, mazliet piemirstā sieva, sapņu sieviete, krāsu eksplozijā iekļuvušai Angelai Merkelei līdzīga nodokļu inspektore un viņa uzvedības upure. Viņas satiekas dabā, lai pārliecinātu Antonēnu kļūt citādākam. Un ko dara Antonēns: nosit laiku ar vārdiem, lai kaitinātu bezgalību.

Jaunā garlaicīguma filma, kuras seši varoņi, graciozi okupējot Kanādas pļavas un brikšņus kā Didro laika teātra aktieri, viens otru ieper ar vārdiem. Kvebekietis Denī Kotē, kuram piedēvē “pašnāvniecisko reālismu”, vietējiem skatītājiem zināms kā RIGA IFF izrādīto “Spoku pilsētas antoloģija” (2019) un “Vilkokss” (2019) autors. Pirms pieciem gadiem Sarajevā viņš radīja 45 lappušu monologu un dialogu nobarotu scenāriju – tajā tēli sarunājas piecu metru atstatumā. Pandēmijas mēnešos šī tikumu komēdija par maskulinitātes nāvi svaigā gaisā Berlināles konkursā “Encounters” ieguva labākās režijas balvu. Tikmēr avangarda zonā tā kļuvusi par rūdīta skatītāja komisma augsto dziesmu. Kotē šo koncepta filmu dēvētu par “smadzeņu kino”, kas liek arī paņirgt.