Kad Fredija dodas uz Dienvidkoreju, sākas viņas stāsts par nezināmo un pagātni. Audžu māti viņas lēmums nedaudz satricinājis, iekams meitene dodas uz valsti, par kuru tikpat kā neko nezina. Pazudusi kultūras tulkojumā, svešinieku laipnībā un meklēdama savus bioloģiskos vecākus, Fredija nenojauš, ka pašizziņas ceļš daudzkārt mainīs trajektoriju. Viņas pavadone ir viena vienīga fotogrāfija – tajā viņa ir zīdaiņa vecumā ar sievieti, kuru uzskata par savu māti…

Kambodžietis Šū, līdzīgi kā filmas galvenā varone, ir dzimis un uzaudzis Francijā. Šīs Kannu “Īpašais skatiens” puantīlās drāmas sākotnējas nosaukums bijis “Visi cilvēki, kas es nekad nebūšu” – tas iezīmē daudzšķautņainu gammu: gan sevis pieņemšanu, gan eksistences neapzinātā trīsas. Režisors stāstījis, ka pēc tikšanās ar draudzeni, kura kādreiz tikusi adoptēta un apzinātā vecumā tikusies ar vecākiem, juties “emociju sajukumā: skumjas, rūgtums, nesapratne, nožēla… šī situācija aizskāra manī kaut ko ārkārtīgi dziļi, tāpēc es sev noteicu, ka kādu dienu veidošu par to filmu.”