“Jo aktierus taču neuztver nopietni, ne tā,” saka Marija Šneidere. Aktrise sniedz interviju televīzijas pārraidei “Cinéma Cinémas”. Saruna negaidīti iegūst citu toni – paužot kritiku pret kino industrijas praksēm, viņai liek izteikties par polarizējošo filmu “Pēdējais tango Parīzē” (1972), kurā iekļautā izvarošanas aina traumēja un vajāja Šnaideri līdz mūža nogalei.

2014. gadā amerikāņu režisore un vizuālā māksliniece Subrina izveidoja blogu “Kuram rūp aktrises?” par Šneideri, no kura izaugusi arī dokumentāls reinscenējums, bet šobrīd tapšanā ir pilnmetrāžas darbs. Neērtā miniatūra apliecina, ka šo 40 gadu laikā daudz kas nebūt nav mainījies attiecībā uz to, ko nozare gaida no sievietēm uz ekrāna un otrpus tā. Vairoties no postfeministiska tēžu daidžesta, Subrina lojāli paliek pie aktrises Šnaideres sacītā (viņu gan atveido trīs dažādas aktrises) un arī tā laika attēlveides – īsfilma uzņemta uz 16mm lentes.