1981. gads, Parīze. Prezidenta vēlēšanu naktī Elizabete nākotni neskata ar apcerīgu prātu – laulība ir pajukusi un domas svaidās par nākamā mēneša īres maksu. Pēc ilgiem bezdarba gadiem, lūkojot darba, viņa uzraksta nakts radio raidījuma vadītājai. Elizabete uzsāk darbu ēterā. Radio laikmeta zenītā viņa naktis pavada atbruņojošās ētera sarunās – Elizabete pamazām atsakās no “dzīves pasažieres” anonimitātes.

Berlināles galvenajā konkursā iekļautā parīzieša Mikaela Hērsa drāma ir bērnības atmiņās skalināts “ikdienas baroks”. Filma nakts gaismas vijīgumā un elēģijā seko franču kino esejistam Ērikam Romēram, kā arī aizņemas dokumentālus kadrus no Klēras Denī. Hērss pēc dramēdijas “Amanda” (2018) intuitīvi virknē smalkas detaļas – to delikātumu skatītāji uzdos par “no dzīves zagtām patiesībām”. Tikmēr Šarlotes Geinsbūras atveidotā Elizabete cenšas atgūt kontroli pār savu dzīvi, bet neviļus tam – gluži kā labākajās Balzaka lappusēs – radio frekvencē pamazām atklājas arī Francijas sabiedrības bailes un trīsas.