Salocīts, pārrakstīts, izmests, saburzīts, sasvītrots, ielikts kabatā, nodots grāmatveidei, lai vēlāk atģistos, ka tas ir nepareizais; tad arī pierakstīts, noplēsts, noskrandis, reizēm sagumzīts un rīta kafijas apšļakstīts. Asi aprautās kustībās pa celulozes cehu staigā un savu darbu veic filmas galvenais varonis. “Diezin vai mēs vēl satiksimies. Diezin vai,” tukšumu uzrunājot, viņš pie sevis atkārto.

Režisors Oļehno, kurš ienācis kino no dejas pasaules, saglabājot arī šajā filmā šo radniecību, piesaka darbu šādi: “Šodienas situācija ar karantīnu un fiziskā kontakta ierobežošanu liek mums aizdomāties, cik ļoti cilvēkam ir vajadzīgs otrs cilvēks. Informācijas plūsma kļūst par atkritumiem, ko jāšķiro. Šis ir laikmets, kas liek domāt, nevis just.” Gluži kā Linča filmā “Gumijgalva” (1977), bet šoreiz tā ir celuloze un cilvēks, kas pamazām sevi zaudē.