Laikā no 1968. līdz 1984. gadam igauņu rakstnieks un psihiatrs Vahings hronizēja Tartu kultūras un sabiedrisko dzīvi. Viņu sajūsminājuši robežstāvokļi – situācijas, kurās cilvēki ir gatavi atteikties paši no sevis. To viņš dēvēja par sabiedrisko “Spiel” jeb spēli. Vērojot bohēmistu izpriecas, apgrozoties intelektuāļu aprindās un dokumentējot padomju gadu konservatīvāko posmu, pats Vahings noteica savu sarkano līniju: mākslas vārdā ir jāupurē dzīve.

Igauņu režisors Sarnets, kurš 2017. gadā ieguva RIGA IFF pilnmetrāžas konkursa galveno balvu par melnbalto veļu alegoriju “Novembris” (2017), ietiecas mikrovēsturē un kolorītās personības Vahinga sabiedrisko kaišu diagnozēs. Dokumentālais portrets ar inscenējumiem nav vien subjektīvi tapusi slimības vēsture, bet arī filigrāni izstrādāts laikmeta post scriptum. Vienlaikus filma apliecina Sarneta interesi par literatūras klasiku – pēc Fjodora Dostojevska “Idiota” un Andrusa Kivirehka romāna “Rijkuris jeb Novembris” ekranizācijām viņš rod jaunu formu aizdedzes klasiķa Vahinga vārdos.