Acīs cērtošās metro stacijas dzeltenās lampas kļuvušas par 12 gadus vecā Ņikitas un vēl simtiem citu cilvēku dienasgaismu. Jau mēnesi tās ir atgādinājums par briesmām, kas tricinās ārpusē. Bumbu patvertnē Ņikita dzīvo kopā ar mammu, apmeklē ārstu, pilda mājasdarbus, stundām ilgi ņurcās telefonā – aizmirstot par senāko dzīvi, viņš cenšas nezaudēt bērnību. Dienās, kad gaisma ir sinonīms pašam tumšākajam karam, viņš iepazīstas ar vienaudzi Viku: varbūt vēl nav par vēlu?

Ja nu karš atņem mūsu iespēju redzēt pasauli kā bērniem; varbūt arī kā cilvēkam? Skatiena metonīmijai šajā darbā ir izšķiroša nozīme: par to vizuālajās rindās atgādina vērojošā kamera, Ņikitas mamma, kas redz, kā zēna psiholoģiskā veselība cieš, bet ar izvēli “neredzēt”, lai “dzīvotu tālāk” tiek konfrontēti visi filmā satiktie. Ilgaddējo radošo partneru Ostrohovska un Pekarčika dokumentālā hibrīdfilma tik tikko izrādīta Venēcijas “Autoru dienas” skatē – šis darbs tapis īsi pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, filmēšanas komandai Harkivas metro stacijā pavadot vairākus mēnešus. Šī pilsēta kļuvusi par eksistenciālas cīņas simbolu – ukraiņu mierpilnās dzīves zaudējumu.