Elizabete, baudot televīzijas aktrises atpazīstamību, ir perfekcioniste. Viņa dodas uz Džordžijas štatu, lai veiktu izpēti savai nākamajai lomai. Turpmākajos mēnešos, gatavojoties atveidot Greisiju, viņa tiks konfrontēta ar dzeltenās preses skandāla vēsturi, kas kūsā vēl divas desmitgades pēc notikušā. Austrumkrastā viņa pirmo reizi satiek Greisiju un viņas vīru Džo – abi audzina kopīgus bērnus, aicina kaimiņus uz bārbekjū burziņiem un nododas saviem vaļaspriekiem. Laimīga ģimenes fasāde, nodomā Elizabete. Tiesa, šis pāris sastapās, kad Greisijai bija 36, bet Džo vien 13 gadi. Viņš tobrīd mācījās viņas dēla klasē. 

Ievīstīta morāli ēnainā, pedofiliskā hronikā, kuru apmirdz tabloīdu virsraksti un draudzīgs kempa jeb pārspīlējuma humors – Heinsa (“Kerola” (2015)) jaunākā melodrāma ir viens no labākajiem šī gada Amerikas neatkarīgā kino darbiem. Tam piemīt pašironisks ekrāna saldums, kas mijas ar grēka skābumu un ziņkāres rūgto perversitāti. Izrādīta Kannu festivāla galvenajā konkursā un ieguvusi momentānu uzmanību, tā ir filozofiski ietilpīga ekspluatējošo mediju – preses, televīzijas, un, jā arī kino – kritika ar trīs lielisku aktieru saspēli. Džuliana Mūra, Natālija Portmane un Čārlzs Meltons no “Netflix” seriāla “Riverdeila” katrs savam tēlam piešķir neuzminamas, šifrējamas aprises – tās pārplūst, spoguļojoties (nekautras paralēles ar Bergmana “Persona” (1966)) un “patērējot” vienam otru. Tas viss jautājuma galā: vai tie, kuri vēlas patiesību, arī to spēj patiesi novērtēt?