Stīne un Teits par sevi teiktu, ka ir parastākie no vidusšķiras. Būdami mākslinieki un intelektuāļi, abi ilgojas apliecināt savu individualitāti. Pametot Kopenhāgenas urbāno un, viņuprāt, paredzamo vidi, ģimene pārceļas uz meža ieloku Zviedrijā. Pats parastākais te pārtop par neparasto – piepeši dēls Nemo vairs neatpazīst savu māti. Drīz pāris stājas pretī saviem kaimiņiem, kuri mats matā izskatās kā… viņi paši. Noslēpumainais mežs savelkas ap viņiem ciešāk.

Atspīdumi, greizie spoguļi un refleksijas ir šī gotiskā dubultnieku trillera vārdnīcas izteiksmes paņēmieni. Savā ziņā caur vidušsķiras modeli režisore Lingbija savā pilnmetrāžas pirmajā darbā mēģina tādā kā Valtera Benjamina pašcieņas trīcē atrisināt oriģināla un kopijas attiecības: ja nu tās nav atrisināmas – mēs esam kopiju kopijas, lai gan sevi cenšamies pārliecināt par pretējo? Ja nu šīs filmas tematiskās līdznieces, Linča “Malholanda ceļš” (2001) un Pīla “Mēs” (2019), ir tikai filmas kā kopijas par kopijām? Nosaukumā iekļautais kvantu fizikas termins ļauj palūkoties uz to abiem varoņiem kā nonākšanu vienotā sistēmā, tādā kā Aizspogulijā, kas atražo pati sevi.