Kādu dienu statujas atdzīvojas. Tās nokāpj no podestūrām un arhitektoniskajām svētnīcām, dodoties vienā virzienā. Cilvēkiem šī skulpturālā apokalipse rada bažas un nemieru: kur gan tās dodas? Uz notiekošo  ar apbrīnu nolūkojos maza meitene, kurai ir sēnei līdzīgs ķermenītis. Marmora un akmens statuju spertie soļi dēsta prieku: cik neparasti!

Spokaini gotisks mīļums – tā varētu pieteikt šīs filmas estētiku. Lodzas Filmu skolu absolvējusī Rupika specializējušies leļļu un jaukto mediju tehnikās. Viņa jaunākā īsfilma piedāvā sirreālisma tradīcijā un animisma pārliecībā iedzīvinātu fabulu, kas izspēlēta mežaines ļaužu acu priekšā. Pirms pāris gadiem poļu režisores īsfilma “Mazā dvēsele” (2019) ieguva balvu “Cinéfondation” konkursā Kannu kinofestivālā.

Žūrijas paziņojums: Šī filma absolūti oriģinālā veidā rāda, kā uzaugšana konkrētā kultūras un reliģijas vidē veido bērnu personību. Un savukārt tas, par kādiem cilvēkiem viņi izaug, maina pašu vidi un tās sociālās un tikumiskās paražas. Ar tēlainu un pārpasaulīgu jaukto mediju animāciju, kurai tomēr ir arī cieša saikne ar realitāti, šī filma sniedz mums izmeklētu un vienreizīgu skatīšanās pieredzi.