Ar skaitļošanu apsēsts atomelektrostacijas strādnieks noteicis maksimālo apjomu, cik daudz elektrības viņš vēlas savā dzīvē patērēt. Taču enerģija, kurai vajadzētu pietikt līdz mūža galam, pamazām izsīkst, liekot viņam pielemt par tās galīgo izmantošanas iespēju.

Reliģija mums ir mācījusi par miesu un garu. Kino mums atgādina, ka bez gaismas un kustības tas nebūtu nekas, un režisore Kohova mums piedāvā – viņas pašas vārdiem – “mīlestības pilnu pieņemšanu tam, ka mēs esam enerģija”. Kā viņa teikusi, “enerģiju nevar radīt vai iznīcināt, to var tikai pārveidot no vienas formas uz otru vai pārnest no vienas sistēmas uz otru.” Šī krāšņā atskārta ietver arī to, ka enerģijai ir ekoloģiska un sociāla vērtība un tā arī pieprasa atjaunoties. Īsfilma tapusi uz 16 mm filmlentes, kuru sabojājušas digitāli ierakstītas elektriskās izlādes. Un šīs apslēpto varbūtību dzejas ietekmē mēs jūtamies elektrizēti.