“Parasti piesaku vienīgi savas filmas. Šoreiz esmu lēmis par labu izņēmumam,” saka Švankmajers. Viņš paceļ melnbaltu foto, kurā ir redzams kopā ar sievu Evu. Tā ir vienīgā viņu jaunības liecība – viss turpmākais ir viņa “laboratorijas” jeb kino studijas “Atanors” aizkulises. Skrupulozi pārskatot ne vien viņa radošo biogrāfiju un vēsturi, galvenie vēstītāji ir viņa mājās izvietotie objekti – katrs no tiem atgriež kādā notikumā, atmiņā vai refleksijā. Objektu valoda – tā ir čehu klasiķa iecienītākā.

Laužot portretfilmu alfabētu, čehu režijas tandēms Olha un Danhels radījuši švankmajeriskajā visumā iederīgu darbu. Visupirms Švankmajers ir kolekcionārs, un stāstiņi caur nelielo, jokaino un daudzdomīgo ir viņa personības zelta griezums. Atsakoties no klasiskām vēstījuma formām, filma uzbur pilnvērtīgas Švankmajera retrospekcijas apjomu – no groteskā un farsam līdzīgā līdz pagātnei un vientulībai, ko Švankmajers izjūt pēc gleznotājas un domubiedrenes Evas aiziešanas. Dokumentālā filma vienlaikus meditē par čehu sirreālismu un humoru kā politisko pretošanos – ja nāvīgi nopietnais ir smīkņājoši nenopietns, tad cilvēks var palikt par cilvēku.