Dzīvības un nāves riņķdancis, kurā ir ienācis cilvēks. Mākslinieks, zoologs, dabas pazinējs un IT nozarē strādājoša aitkope, kura ir arī astronomijas entuziaste, uz bioloģisku ķermeņu bojāeju lūkojas dažādi. Meža maitas, kāpuri zem kapakmeņiem, aitiņas kūtī, spalvu un kaulu slāņi un zaļi vizošās mušas uz trūdošās miesas – starp to visu ir cilvēks, kas mēģina saprast savu vietu kosmoloģijā. Kas šajā lielajā pārtapšanas gobelēnā ir cilvēka suga: daļa no posma vai tomēr pārcilvēkam līdzīgā?
Latviešu jaunā gotika par nāves un beigu (ne)atliekamību. Maskalāns (groteskās filmas “Leiputrija” (2004), kas tika nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai kā labākā dokumentālā pilnmetrāža, operators) ir viens no izcilākajiem dabas dokumentālājiem vērotājiem Baltijā, kurš jaunākajā darbā iedarbīgi kairina skatītāju gan ar attēlveidi, gan ar eksistenciāliem un ētiskiem jautājumiem. Šajā maņas aktivizējošajā un karnālajā metamorfozes detektīvā skatītājs ierauga mazāk redzamo, neapzināto vai retušēto dzīves daļu – nāvi –, kas vietumis ļauj nonākt retā kino pieredzes ārpus komforta zonā. Ar beigām un dabas “sarkanajiem nagiem un zobiem” nekas nebeidzas – ar to tieši sākas šī filma.
Kuratora ceļavārdi: “Beigas” skatās uz matērijas neizbēgamo sairšanu ar filozofisku un kinematogrāfisku aci, kas pārmaiņu procesā redz transformācijas gaismu, ne trūdu tumsu.