Pēc mīļotā dēla Vardana nāves, kurš 2020. gadā dienējis Kalnu Karabahas konfliktā, Roza un viņas vīrs Aksels pieņem sarežģītu lēmumu, lai uzturētu jaunā puiša piemiņu dzīvu. Viņu pusaugu meita izjūt tādas pašas sēras par brāļa zaudējumu, tomēr pavisam citā veidā.

Pašā filmas sākumā sieviete izrok sevi no bedres: filmā, kur vēl uzkavējas nāve un bēdas, šī ir aina, kas līdzinās dzimšanai. Tā ir viena no daudzajām vizuāli satriecošajām kompozīcijām darbā, kura narācija attīstās līdzīgi kā sapņa plūdumā. Nosaukumu “Dabīgā gaisma” iedvesmojis 15. gadsimta filozofs un alķīmiķis Paracelzs, vedinot uz simbolu un mistēriju šifrēšanu. Un patiesi – filma mirdz, it kā caur iepriekš neredzētām plaisām ienāktu gaismas spīdums. Filmu ir iespējams lasīt arī kā personīga zaudējuma pieredzi – āķīgu, sazemētu izvaicājumu par vīrišķību un patriarhātu.