“Darbība ir cēloņsakarība, ja, to atsaucot, izmainās konkrētais rezultāts,” likumu citējot, dzelžaini saka Eva, jauna prokurore. Kā tas ir attiecināms uz viņas dzīvi, viņas attiecībām un ilgām pēc būšanas mātei? Klaiņojot pilsētā starp līdzcilvēkiem, Eva konfrontē romantiskās un vecāku mīlestības ainas, ko sabiedrība ir iedibinājusi kā status quo. Vai viņai tas viss ir vajadzīgs?

Vācu režisore Štāba savu filmas galveno varoni ataino pieklusināti, delikāti un Kešlovskim raksturīgā skicējumā, kas kontrastē ar pašas Evas psihē nokaitētajiem tematiskajiem jautājumiem. Saskaņā ar Štābu varone ir “spiesta sev uzdot jautājumus par ideāliem, pēc kuriem mēs cenšamies dzīvot”. Galarezultātā rodas skaista savrupība – Eva uz to visu nolūkojas kā atāla citu un sevis pašas novērotāja. Skatītājs nevar neizbaudīt ekrāna redzamo.