Baušas radītās kustības rada zosādu, ilgas un trīsas, viņas dejas ir nebeidzami ilgi pētāmas ķermeņa vārdnīcas. Modernās dejas klasiķes iestudējumus “Ifigenija Tauridā” (1974) un “Svētpavasaris” (1975) izdzīvo jaunās paaudzes dejotāji un kompānijas divās dažādās kultūrās, klimatos un apstākļos – Drēzdenē un zvejnieku ciematiņā netālu no Dakāras. Mutuļo neticamas metamorfozes – caur daudzgalvaino ķermeņu organismu izplūst cauri mākslinieces liriskums, enerģētiskais sakāpinājums un poēzija, kas pārspēj postmodernisma spēlīšu tiešumu. Iekams mākslinieki no ielu dejas, klasiskā baleta un tradicionālajām afrikāņu dejām transformē Baušas darbus, viņas pašas radītās partitūras izmaina dejotājus un to dzīves.

Kermeņu dzīvās gleznas, kuras atkal un atkal izšķīst bezspēkā un rod enerģijas uzplūdus. Vupertāles dejas teātra ideoloģei un fascinējošajai personībai – vācu dejotājai un horeogrāfei Baušai (1940–2009) – ir īpaša vieta kino vēsturē, izceļot Vendersa trīsdimensionālo opusu “Pīna” (2011). “Mana meitene no sapņiem un tumsas,” sacījis Fellīni, izvēloties viņu sirreālajā darbā “Un kuģis peld” (1984) par noslēpumaino, aklo aristokrāti jeb princesi Lerīmiju, kura iemiesoja pasakainus pretstatus. 20. gadsimta otrās puses dejas reformatores valodas pamatā ir tēlaina intensitāte, ko šajā vizuāli atraisītajā dokumentālajā darbā akcentē režisors Heincens-Ciobs. Kā bildusi pati Bauša: “Mani neinteresē tas, kā cilvēki kustās, bet tieši tas, kas viņus aizkustina.”