Režisors Iličs dalās ar kādu stāstu par kareivi, kurš nekad nav vēlējies tāds būt. Balkānu karu laikā 90. gados viņš atteicās no dienesta armijā un tika nosūtīts uz militāro cietumu. Izliekoties par psiholoģiski nestabilu, viņš pameta kara zonu un atgriezās Belgradas psihoneiroloģiskajā klīnikā.

Pēc tikšanās ar jauniešiem, kuri bēga no kara Ukrainā, lai dzīvotu kā “dezertieri” Serbijā, Iličs nolēma pievērsties pagātnei. Tas ierosināja atmiņu atplūdus viņa paša pieredzē un introspektīvu ceļojumu, kurā viņš varētu izgaismot cilvēces cenu konfliktā – jebkurā konfliktā. Te viņš apkopo elektisku arhīva materiālu apjomu no savas jaunības, kad pievērsies dažādām subkultūrām (skeitbordam, metāla koncertiem), līdz “objektīvajiem” novērošanas kameru filmējumiem. Šī kaleidoskopiskā kvalitāte ir godīga pret pašu atmiņu iedabu – reizēm izplūdušas, reizēm dzīvas –, līdz ar to “Izeja caur trako namu” izvairās no “ierakstītu monologu” klišejām un cieņpilni iznes skaudro vēstījumu.