Ko līdzpaņemamo kafiju un “Apple” pulksteņu laikmetā nozīmē būt brīvam un tuvāk dabai? Marijas un Nika ģimene ir atteikusies no dzīves pilsētā, komforta un tempa, lai būtu saskaņā ar sevi – viņiem, šķiet, tas ir izdevies. Fotogrāfe Marija to sauc par izstāšanos no “žurku skrējiena”, kurā var paļauties tikai uz sevi. Daunšiftingā, uz personīgo piepildījumu ievirzītā dzīvesveidā, sešu cilvēku saime Norvēģijas laukos tecina sulas, kopj sakņu dārzu, gādā par lopiņiem, pavada stundas mājmācībā un ir sasnieguši savu atbrīvotni. Tomēr laimi sējošā kopība, par kuru vecāki reizēm spriež kā nepareizu pret bērniem, tiek aprauta – skumjas piepilda ģimeni un pavada to ceļā atpakaļ uz pilsētu…

Pieklusināta, spoža dokumentālā kino sensācija mūslaikā nogurušajiem. Portretētie varoņi, kādreizēji pilsētnieki, kopā ar režisori Evensmū Jākobsenu atver plašu sarunu telpu – fascināciju ar mūžīgo ideju par dialogu ar dabu, ģimenes galu savilkšanu, instagramisko fasādi pret reālo dzīvi un vecāku atbildību par lēmumiem, izvēloties savu bērnu vietā. Sandensas dokumentālā konkursa laureātfilma teju atpazīstami glāsmainā tembrā, asredzīgi uzrāda mūslaiku dzīvesveidu un vides maiņas patiesības un paradoksus gluži kā Kešu ģimene godalgotajā drāmā “Kapteinis Fantastika” (2016). Evensmū Jākobsena pludina dokumentālos, intīmos filmējumus ar pašas Marijas Vatnes fotogrāfijām, kuras režisore sākotnēji pamanījusi tīmeklī. Tikai likumsakarīgi, autoresprāt, bija filmu nosaukt filmu “A New Kind of Wilderness” – tāpat kā Marijas bloga ierakstu, kurā viņa atklāj, ka ir slima ar vēzi.